Annija jau labu laiku negāja uz skolu. Kā jau var saprast, viņa bija slima. Iemesls arī nav tālu jāmeklē. Tā kā bija Novembris, viņa varēja tikai un vienīgi saaukstēties. Tātad tagad visi Annijas dzīvnieki bija jābaro Annikai.
Annika nepagurdama tagad mazgāja traukus. Viens pēc otra tie iegūla trauku žāvētāja starpiņās. Klusi šļācās ūdens, un spožā rīta saule atstāja ēnu, uz veco izlietni. Ārā aiz loga čivināja putni, un Annika tik ļoti gribēj tikt ārā! Viņa būtu gatava atdot visu, ja vien varētu. Ak, viņa nodomāja: Laimīgie dzīvnieciņi! Viņiem nekad nekas nav jāmazgā! Viņi var sveiki un veseli staigāt apkārt, ēst ogas un spēlēties... Bet man... Annika skumji noraudzījās uz palielo trauku grēdu, kas vēl gaidīja ūdens un švammes pieskārienu. Annikai likās ka šis ir briesmīgākais piekdienas rīts viņas mūžā. Ko dod tas ka ir brīvdiena, ja ir jāmazgā trauki... Viņa nezināja, ka atgadīsies kas ārkārtējs.
Annika garlaikoti palūkojās uz izstabas stūri. Ne jau lai pamanītu kko, bet tāpat, aiz garlaicības, lai nebūtu jālūkojas uz to kas vēl jādara. Bet tas ko viņa tur ieraudzīja, pārspēja pat runājošo lilliju, ko viņa bija sastapusi!"Spiedzošie krokodili!" Viņa izsaucās un saplēsa balto porcelāna šķīvi. Tur Dejoja kāda maza, smalka un slaida meitenīte. Viņa bija labi ja tik maza kā mazais pirkstiņš. Viņai bija smalka, pieguļoša, perlamutra krāsas kleitiņa. Mazas baltas kurpītes, un gari, cirtaini brūni mati. Viņas mazās rociņas čīgāja mazu, smalku vijolīti. Viņas smalkās lūpas ritmiski šūpojās. Annika neko tādu tiešām nebija redzējusi! "La...labdien.... va...va...vai jūs nepateiktu KAS jūs esat?" Annika diezgan nedroši prasīja. Viņai par lielu pārsteigumu, būtne pārstāja čīgāt, un piegāja Annikai klāt."Es jau zināju ka jūs būsit pārsteigta. Nēesat jau vienīgā kas šādi reaģē. Jūsu māte reaģēja tāpat, jā, un Gerbera arī..." "Kā! Jūs pazīstat manu mammu un Gerberu?" Annika bija parsteigta."Jā. Bet tagad tev izstāstīšu vairāk par sevi. Mani sauc par Kamerlīzi. Es esmu mūžīgā dejotāja. Bet tas nenozīmē ka man tikai jādejo. Man visu laiku ir, vai nu jādzied, jāčīgā, jādejo, jādzejo vai jādara kaut kas. Nu, tu jau saproti, tas ir kautkas, kā lāsts. Bet par to es tev nevaru stāstīt..." "Kāpēc? Kas tev neļauj stāstīt man?" Annika gribēja uzzināt."Pagadi citu reizi..."
